Tev 06

[ZaunköniG]

VI

Man tapa svētā sāpju balva dota,
Tā sirdi piecēla no sapņu snaudas,
Kas, alkdama pēc vieglas laimes baudas,
Aiz rētām gura, tevis ievainota.

Un, smago sāpju algu atalgota,
Tā lepna klusi slēpa savas gaudas,
Un ja tai laimi iegūt trūka jaudas, -
Tā cēlās sāpēs, laimes pazemota ...

Mēs šķīrāmies. - Es tevis neredzēju,
Un ja ar tevis aizmirst neiespēju,
Tak savās sērās liels un bagāts mitu. -

Bet bāl kā lapas mīla nopulgota,
Sirds meklē cēlā darbā laimi citu
Tās laimes vietā, reiz kas izsapņota.