Tev 08

[ZaunköniG]

VIII

Kur agrāk mīlas maldu teku gāju
Un maigās cerēs laimes puķes sēju,
Tur smagās darba vārpas nobriest spēja,
Un tās es lasīju un kopā krāju.

Zem viņu nastas klusi paglabāju,
Kas man bij samīdīts no salta vēja, -
Lai mierā dus, kas ziedēt nevarēja,
Un pārsedzas ar aizmirstības klāju.

Tak nepazūd, ko laime dāvājusi; -
Nāk - paiet laiki, dienas, gadi mijas, -
Un negaidīts tas atdzimst kaut kur klusi.

Sirds pārbaudīta negrib pazemoties,
Tai vienaldzīgas mīlas rožu vijas. -
Bet burvju sapnis sāka atjaunoties.