Tev 07

[ZaunköniG]

VII

Tās laimes vietā, reiz kas izsapņota,
Viz atmiņa kā vakarblāzma jauka,
Kad sirds, kur citkārt liegās ceres plauka,
Top sāpju uguns kvēlē pārskaidrota. -

Ikkatrai pavasarai ziedu rota,
Bet kad to salnu vēsā roka brauka
Un vēja māte iznīcībā slauka,
Tu netici, ka tā tiks atjaunota.

Bet atmiņa to tomēr savākt zina,
Kur viņa tukšos laukos izklaidēta,
Un pagātni no jauna atdzīvina. -

Un kamēr rokām skumjo vaigu klāju,
Tā pagātnei vēl klusus svētkus svēta,
Kur agrāk mīlas maldu teku gāju.